“Dzīvības Mātes institūts tiecas dzīvot Dieva klātbūtnē un apustuliskā dedzībā darbojas Viņa godam. Institūts mīl tuksnesi un tur atgriežas, lai atrastu Dievu un smeltos no dzīvā ūdens avota, kam Dievs liek plūst tuksnesī. Bet Institūts arī atstāj tuksnesi, lai būtu pasaulē par dzīvā Dieva liecinieku, lai atklātu Viņu dvēselēm un palīdzētu tām sasniegt visciešāko tuvību ar Dievu.” (Konstitūcija, Prologs.)
Institūts seko pravieša Elija divējādajam – kontemplācijas un apustuliskās dedzības – aicinājumam:
“Tik tiešām Kungs dzīvo, kā priekšā es stāvu! Es degtin degu centībā Kungam,” (1 Ķēn 17,1; 19,10) –
un vēlas dzīvot viņa izcilo mantinieku – svētās Avilas Terēzes un svētā Jāņa no Krusta, karmelītu ordeņa skolotāju un reformatoru, kā arī svētās Terēzes no Bērna Jēzus, mūsu laikmeta garīgās skolotājas, – mācības gaismā.
Lai labāk varētu uzrunāt cilvēkus mūsdienu dzīves apstākļos, Dzīvības Mātes institūts atsakās no habita un dažām klosterdzīves priekšrocībām. Šādi tas vēlas sekot Jēzus Kristus piemēram, jo Viņš, lai mūs glābtu no posta un iegūtu savā īpašumā, atteicās no savām dievišķajām bagātībām un gribēja sevi atklāt kā viens no mums, kļūstot “līdzīgs cilvēkiem” (Fil 2, 7). Institūts atsakās nevis no karmelītu garīguma augstajām prasībām, bet tikai no priekšrocībām, un tā rīkojas, lai labāk kalpotu cilvēkiem un liecinātu par to, ka arī mūsdienu pasaulei raksturīgos dzīves apstākļos ir iespējams īstenot tuvību un vienotību ar Dievu.
