.
Kad 1932. gada 11. maijā
tēvs Marija Eugēnijs pirmoreiz
iegāja Dzīvības Mātes svētnīcā,
viņu pārņēma Jaunavas Marijas klātbūtne,
un viņa nepārprotami atklāja viņam
sevi kā Māte.
Visu mūžu tēvs Marija Eugēnijs nepārstāja
smelties no Dzīvības avota, kam
Dievmāte liek šeit bagātīgi plūst,
un arvien atgriezās pie tā.
“Jaunava Marija izvēlējās šo vietu, lai šeit dzemdinātu bērnus, vestu uz šejieni dvēseles un piepildītu tās ar savu gaismu un dzīvību.”
“Kad ļaujamies, lai mūs vada nevis mūsu iespaidi, bet tas, ko redzam tumsā, tad nojaušam, ka no Jaunavas Marijas klēpja šeit izplūdīs dzīvības straumes – tik pārbagātīgas un spēcīgas, ka tās šķitīs kā varena, strauja upe.” (Tēvs Marija Eugēnijs.)
SVĒTNĪCAS VĒSTURE
6. gadsimtā Lerēnas (Lérins) abatijas mūks Sifrēns (Siffrein) kļuva par Karpantras (Carpentras) bīskapu. Šo laikmetu iedvesmoja lieli teoloģiski pētījumi: Efezas koncils tikko bija pasludinājis Mariju par “Dieva Māti”. Vienlaikus Romas impērija piedzīvoja savu norietu.
Bīskaps Sifrēns mīlēja uzturēties vientulībā Venaskas kalnos, jo tie viņam šķita droši un piemēroti lūgšanai. Viņš šai apkārtnē uzcēla divas baznīcas un ielejā kapelu, ko veltīja Dzīvības Mātei. Uz kapelu sāka plūst svētceļnieki no vietējās apkārtnes, lai uzticētu Dievmātei savus priekus un bēdas. Jaunava Marija atbildēja ar daudzām izdziedināšanām. Īpaši jāatzīmē dzīvības atgriešana nekristītiem mirušiem bērniem.
17. gadsimtā rūpes par svētceļniekiem uzņēmās minorītu (jeb svētā Franciska eremītu) ordenis. Viņi Venaskā uzcēla Dzīvības Mātes sanktuāriju, kas pastāv vēl šodien, un tam blakus esošās celtnes.
Lielās Franču buržuāziskās revolūcijas laikā minorīti tika izklīdināti, Dzīvības Mātes sanktuārijs atsavināts un pārdots privātpersonām. 1920-os gados kāda karmelītu terciāre Lemēra (Lemaire) kundze nopirka šo īpašumu Francijas dienvidos, lai tajā varētu dzīvot viņas mazmeita, kas slimoja ar tuberkulozi. Pēc meitenes nāves 1931. gadā viņa vērsās pie karmelītu tēviem Taraskonas klosterī un piedāvāja viņiem pārņemt sanktuāriju savā pārziņā. Atbilde kavējās, un Lemēra kundze lūdza novennu. Tās laikā viņa saņēma telefona zvanu no tēva Marijas Eugēnija, kurā viņš izrādīja interesi par šo ēku. Tā Dzīvības Mātes svētnīca 1932. gadā uzņēma pirmos Institūta locekļus un deva Institūtam nosaukumu.