(1515 – 1582)
svētki: 15. oktobris
jaunava un Baznīcas doktore

Svētā Avilas Terēze, Baznīcas doktore, ir viena no lielākajām un ievērojamākajām svētajām, ko pasaule pazinusi. Viņas tēvs bija Alfons Sančess no Cepedes un māte – Beatrise d’Avila y Ahumada, viņa otrā sieva, kas viņam dāvāja deviņus bērnus. Viņam bija vēl trīs bērni no pirmās sievas. Par šo lielo ģimeni svētā Terēze saka: “Visi, pateicoties Dieva labvēlībai, bija tikumīgi, līdzīgi vecākiem, izņemot mani.” Viņa ir dzimusi 1515. gada 28. martā Avilā. Būdama vēl tikai septiņus gadus veca, viņa ļoti interesējās par svēto dzīves stāstiem. Kopā ar savu brālīti Rodrigo viņa veltīja daudz laika šo svēto dzīves aprakstu lasīšanai. Viņus ļoti iespaidoja doma par mūžību, tāpēc bieži viņi mēdza atkārtot vārdus: “Mūžīgi, mūžīgi, mūžīgi,” apbrīnojot svēto uzvaras un nebeidzamo slavu, ko tie ir iemantojuši, “mūžīgi viņi skatīs Dievu.” Viņiem likās, ka mocekļi samērā viegli ir ieguvuši debesis caur savām ciešanām, tāpēc Terēze ar brāli nolēma iet pie mauriem, cerībā tur mirt par ticību. Tā slepeni viņi devās ceļā, lūdzoties, lai viņi varētu ziedot savu dzīvību Kristus dēļ. Bet kad viņi bija nonākuši pie Adajas, viņus sastapa viņu tēvocis, kas viņus pārveda atpakaļ mājās un tos nodeva uztrauktās mātes rīcībā.

Terēze un viņas mazais brālītis tad nolēma kļūt par vientuļniekiem savās mājās un uzcelt no akmeņiem būdiņas turpat dārzā. Bet tie nespēja tās nekad pabeigt. Terēze bieži vien meklēja izdevību būt viena pati, un viņas istabā bija svētbilde, kurā bija attēlota Pestītāja saruna ar samariešu sievieti pie Jēkaba akas un kuras priekšā viņa bieži atkārtoja vārdus: “Kungs, dod man šo ūdeni, lai es nekad vairs neslāptu.”

Četrpadsmit gadu vecumā Terēzei nomira māte. Mātes nāve viņai sagādāja lielas bēdas. “Tāpēc es nometos Dievmātes svētbildes priekšā un ar asarām sirsnīgi lūdzu, lai viņa būtu mana māte.” Terēze un Rodrigo sāka nodoties romānu lasīšanai un mēģināja paši tādus rakstīt. Kā viņa pati savā autobiogrāfijā atzīstas, tas esot atstājis sliktu iespaidu uz viņas garīgo dzīvi. Viņa sāka imitēt modes prasības, kopt rokas, lietot smaržas utt. Šī pārmaiņa Terēzes dzīvē bija pietiekoši liela, un viņas tēvs to visu pamanīja. Tas viņam sagādāja rūpes, tādēļ Terēzi, kurai bija 15 gadu, viņš nodeva audzināšanā augustīniešu māsu klosterī.

Pēc tur nodzīvota pusotra gada Terēze saslima, un tēvs paņēma viņu atpakaļ mājās, kur viņa sāka nopietni domāt par iestāšanos klosterī. Protams, tādai domai pretojās tēvs un teica, ka tikai pēc viņa nāves viņa varēšot darīt, kā gribot. Tāpēc viņa nogāja slepeni uz karmelīšu klosteri “Incarnatio” ārpus Avilas, kur dzīvoja viņas liela draudzene māsa Johanna Suareza. Viņai tad bija jau 20 gadu. Redzot, ka viņa nopietni ir nolēmusi iestāties klosterī, tēvs pārstāja pretoties. Pēc viena gada viņa salika svētsolījumu. Slimība, ar ko Terēze bija sirgusi jau pirms svētsolījuma, pasliktinājās, tāpēc tēvs viņu izņēma no klostera un nodeva ārstu rīcībā. Ārstēšana tikai pavairoja viņas ciešanas, un viņa nevarēja gulēt ne dienu, ne nakti. Beidzot ārsti atteicās no ārstēšanas, un viņai kļuva arvien sliktāk. Šinīs bēdās viņas palīgs bija lūgšanas. Pēc trim ciešanās pavadītiem gadiem Dievs dāvāja Terēzei miesas veselību.

Viņas gudrība un žēlsirdība, un ne mazāk viņas personīgais pievilcīgums mantoja visu cilvēku cieņu. Viņa labprāt palīdzēja citiem, kā vien spēja. Pēc tā laika ieražas, klosterī tika uzņemti un arī pacienāti visāda veida viesi un apmeklētāji, un Terēze ziedoja daudz laika sarunām ar pasaulīgiem klostera apmeklētājiem. Kad viņas tēvs nomira, tad viņas biktstēvs, kāds dominikāņu mūks, norādīja Terēzei, cik draudīgā stāvoklī atrodas viņas garīgā dzīve. Sekojot viņa aizrādījumam, Terēze atgriezās pie privātām lūgšanām un nekad vairs tās neatstāja novārtā. Visus šos gadus, kad viņa tā svārstījās un kad tomēr pieauga viņas spēks, kā svētā Terēze mums stāsta, viņa nekad neesot nogurusi, klausoties runās, “lai arī cik sliktas tās būtu”; turpretī lūgšanās viņas domas vienmēr nodarbojās ar ilgām, kaut ātrāk izbeigtos lūgšanām paredzētā stunda. Pieņemoties arvien vairāk un vairāk pārliecībā par savu niecību, viņa meklēja patvērumu un palīdzību pie diviem svētiem gandarītājiem: pie sv. Augustīna un sv. Marijas Magdalēnas.

Pēc tam, kad sv. Terēze bija galīgi atteikusies no priekiem, ko sniedz saskarsme ar cilvēkiem, izklaidībām un citām kļūdām (kuras tā bieži vien pārspīlēja), Dievs viņu bieži apveltīja ar tā saucamo “miera lūgšanu” un pat ar vienotības ar Dievu lūgšanu, ar garīgām vīzijām un iekšējām saskarsmēm. Gūstot lielāku garīgu pilnību, viņa mantoja arī lielākas ciešanas. Lai gan viņa bija pārliecināta, ka viņas žēlastība nāk no Dieva, tomēr viņa prasīja vairākiem cilvēkiem padomu, lūdzot tos par visām šīm atklāsmēm un redzējumiem klusēt. Tomēr tas viss izpaudās uz āru, sagādādams Terēzei lielas ciešanas un apmulsumu. Kāds mācīts un dievbijīgs priesteris dr. Daza viņai teica, ka viņu maldinot velns, jo šādas dievišķas žēlastības nevarot būt dotas personai, kas pati atzīstas, ka viņas dzīves veids ir tik nepilnīgs. Terēze uztraucās un neapmierinājās ar viņa atbildi. Kāds tuvs paziņa, ļoti dievbijīgs vīrietis, ieteica viņai griezties pie jaundibinātā Jezuītu ordeņa tēviem. Viņa izsūdzēja kādam no šiem tēviem visas dzīves grēkus un pastāstīja tam par savu lūgšanas veidu un piešķirtajām Dieva žēlastībām. Jezuīts viņai apgalvoja, ka tās esot dievišķīgas žēlastības, bet aizrādīja, ka viņai vēl trūkst garīgās dzīves pamata. Cits jezuīts, tēvs Baltazars Alvarezs, ieteica viņai lūgt Dievu, lai viņš pats tai rādītu īsto ceļu, kas viņam vislabāk patīk, un šinī nodomā katru dienu skaitīt “Nāc, Svētais Gars”.

1557. gadā Avilā ieradās sv. Pēteris no Alkantaras. Viņš Terēzei apgalvoja, ka ir pārliecināts par to, ka viņas dvēseli vada Dievs, bet viņš pareģoja, ka viņas ciešanām un vajāšanām vēl nebūs gala. Ja dažādie pārbaudījumi, kurus Dievs viņai sūtīja, šķīstīja Terēzes tikumus, tad dievišķie redzējumi un saskare ar Dievu kalpoja viņas dvēseles pazemošanas stiprināšanai. Ekstāzēs viņa tika daudzreiz pacelta gaisā, ko viņa rūpīgi ir aprakstījusi un piezīmē, ka Dievs “liekas, nav apmierināts tikai ar dvēseļu pievilkšanu pie sevis, bet Viņam ir vajadzība pievilkt arī mūsu miesu, lai gan tā vēl ir mirstīga un tik netīra mūsu grēku dēļ”. Pārdabiskie redzējumi parādīja lielā gaismā Dieva bezgalīgo lielumu un labumu, Viņa mīlestības neizmērojamību un saldo laimi Viņa kalpībā. To visu viņa uztvēra tik skaidri, ka to nav iespējams aprakstīt. Ilgas pēc debesīm pildīja viņas dvēseli, viņa pazaudēja visas bailes no nāves, kas agrāk viņu tik ļoti mocīja. Šinī laikā arī norisinājās tādas dvēseles dzīves izpausmes, kā garīgā saderināšanās, mistiskā laulība un sirds pārduršana.

Par sirds pārduršanu Terēze stāsta: “Es redzēju eņģeli nostājamies manā kreisajā pusē miesīgā izskatā. Tos es neesmu pieradusi redzēt, izņemot retus gadījumus… Lai gan es redzu bieži eņģeļus, tomēr šie redzējumi ir garīgi, kā jau iepriekš esmu stāstījusi. Tas nebija liela auguma, bet visaugstākā mērā skaists – viņa seja liesmoja, it kā viņš būtu viens no tiem augstākiem eņģeļiem, kuri liekas esam viena vienīga uguns; tiem jābūt eņģeļiem, kurus mēs saucam par ķerubiem… Viņa rokā es redzēju garu zelta šķēpu, kura galā, likās, bija maza uguntiņa. Man likās, ka viņš to brīžiem iedur manā sirdī un caurdur manas iekšas. Kad viņš to izvilka, tad likās, ka arī manas iekšas viņš izvilka, un atstāja mani visu ugunī, ar lielu mīlestību uz Dievu. Sāpes bija tik lielas, ka es vaidēju; tomēr šo pārmērīgo ciešanu saldums bija tik pārplūstošs, ka es nekad nevēlētos būt brīva no tām”. Terēzes ilgas pēc nāves, lai steidzīgi savienotos ar Dievu, remdināja vēlēšanos ciest no mīlestības uz Dievu. Par to viņa saka: “Man liekas, ka nav cita iemesla, kāpēc man būtu jādzīvo, kā tikai – lai ciestu, un tāpēc tas ir tas, ko viskarstāk es lūdzu no Dieva. Dažreiz es saku Viņam no visas sirds: “Kungs, liec man vai nu mirt vai ciest; sevis dēļ nekā cita es nevēlos.”” Pēc sv. Terēzes nāves atrada, ka viņas sirdī bija gara un dziļa zīme, it kā tur būtu bijusi rēta.

Viņas atbilde uz šo Dieva mīlestības pierādījumu bija tā, ka nākamajā, t. i., 1560. gadā, viņa deva solījumu, ka visur un vienmēr viņa darīs tikai to, kas Dievam ir vispatīkamākais.

16. gadsimtā klosteru dzīve Spānijā bija stipri izlaidīga – aizmirsta bija tās sākotnējā stingrība un sajūsma. Avilas klostera viesistaba bija dzīvs satiksmes centrs starp Avilas sabiedrību un klostera māsām. Starp māsām bija daudz tādu, kas meklēja tikai “bezrūpīgu un vieglu dzīvi”. Pietika pat katra mazākā iemesla, lai tās varētu iziet ārpus klostera. Avilas klosterī toreiz bija 140 mūķeņu, un pieredzētais vēlāk lika sv. Terēzei izsaukties: “Piedzīvojumi mani mācīja, ko tas nozīmē, kad māja ir pilna ar sievietēm. Lai Dievs pasargā mūs no tāda stāvokļa!” Tāpēc vēlāk, kad viena karmelīte, Terēzes brāļa meita, ierosināja domu, ka būtu labāk dibināt mazākus klosterus, kur tad varētu nodoties pilnīgākai un stingrākai garīgai dzīvei, sv. Terēze to uzņēma kā iedvesmu no pašām debesīm. Šo nodomu atbalstīja sv. Pēteris no Alkantaras, sv. Ludviks Bertrands un Avilas bīskaps. Tāpat tika dabūta atļauja no tēva Gregora Fernandeza, Karmela provinciāļa.

Bet, kad Terēzes projekts kļuva zināms, pret to sacēlās vesela protesta vētra. Viņai pretojās kā klostera māsas, tā vietējie augstmaņi, pilsētas pārvalde un pilsoņi. Zem šī iespaida arī tēvs Fernandezs atsauca savu atļauju. Tēvs Ibanezs, dominikāņu mūks, slepeni sv. Terēzi pamudināja kopā ar viņas māsu Juana de Ahumada kundzi turpināt iesākto programmu. 1561. gadā viņas iesāka būvēt māju jaunajam klosterim, bet tādā veidā, ka cilvēki domāja, ka tā domāta viņas ģimenei. Mājas sienai krītot, tika nosists Terēzes māsas bērns Gonzalezs, kas turpat pie būves bija spēlējies. Nedzīvu viņu aiznesa pie sv. Terēzes. Paņēmusi bērnu savās rokās, viņa lūdza Dievu, un pēc dažām minūtēm atdeva to mātei pilnīgi dzīvu un veselu. Šo brīnumu pierādīja Terēzes kanonizācijas procesā.

Beidzot, pēc ilgas gaidīšanas, no Romas pienāca raksts, kurā tika apstiprināts jaunais konvents. Sv. Pēteris no Alkantaras, Don Francis de Salsedo un Dr. Daza pierunāja bīskapu apliecināt, ka šis jaunais svētā Jāzepa klosteris tika celts viņa gādībā: un sv. Bartolomeja svētku dienā, 1562. gadā, tas tika pakļauts viņa autoritātei, tika noturēta sv. Mise jaunajā kapelā, un ordeņa tērpos ieģērba sv. Terēzes brāļa meitu un trīs citas novices.

Šis fakts radīja pilsētā lielu uztraukumu. Tās pašas dienas pēcpusdienā Iemiesošanās (Incarnatio) klostera priekšniece sūtīja pēc sv. Terēzes uz jauno klosteri un pavēlēja viņai ierasties. Terēze gāja uz veco klosteri ar zināmām bailēm, domādama, ka “mani tagad ielikts cietumā”. Viņai vajadzēja izskaidrot savu rīcību priekšnieces un ordeņa provinciāļa priekšā. Pēdējais ieteica viņai pagaidām neatgriezties jaunajā klosterī, kamēr viss nomierināsies. Avilas pilsoņi uz jauno klosteri skatījās kā uz kaut ko nelūgtu, bija aizdomīgi par katru jaunumu un baidījās, ka kārtīgi neapgādātais klosteris kļūs pilsētai par nastu. Pilsētas galva un maģistrāts būtu pat nojaukuši šo jauno klosteri, ja tikai dominikānis tēvs Banazs nebūtu tos atrunājis no tādas rīcības. Visu šo zaimu un vajāšanu vidū sv. Terēze palika mierīga, atvēlēdama savu darbu Dievam. Kādā redzējumā Dievs viņu stiprināja.

Pa šo laiku Francis de Salsedo un citi jaunā klostera draugi un labvēļi nelikās mierā, kamēr dabūja karaliskās padomes atbalstu un bīskapa un ordeņa provinciāļa piekrišanu. Norima cilvēku prāti, un pēc četriem mēnešiem sv. Terēze atgriezās jaunajā klosterī, kur viņai sekoja vēl citas četras māsas no vecā klostera. Jaunajā klosterī tika ieturēta stingra regula un gandrīz pastāvīgs klusums, kas bija pilnīgs pretstats vecajam klosterim. Sv. Terēzes vadībā šis klosteris izveidojās par paraugu un priekšzīmi citiem. Sevišķi iepriecināts par Terēzes gudro vadību bija pats Karmela ģenerālis Jānis Kristītājs Rossi. Lai gan šis klosteris bija nodibināts bez viņa ziņas un atļaujas, tomēr viņš deva ne tikai atļauju dibināt citus klosterus ar tādu pašu iekārtu, bet ieteica nodibināt arī divus reformētus vīriešu klosterus “kontemplatīviem karmelītiem” Kastiļā.

Sv. Terēze kopā ar 13 māsām sv. Jāzepa klosterī nodzīvoja piecus gadus, būdama viscentīgākā ne tikai lūgšanās, bet arī visos pārējos mājas darbos. Viņa jutās gluži laimīga. “Man liekas, ka tie bija visklusākie gadi manā dzīvē,” tā viņa rakstīja. “Es tur baudīju to mieru un klusumu, pēc kā mana dvēsele pēc tam tik bieži ilgojās. Dievišķā Majestāte deva mums visu bez prasīšanas, un ja kādreiz mums kaut kā trūka (tas gadījās ļoti reti), tad šo svēto dvēseļu prieks bija vēl lielāks.”

1567. gada augusta mēnesī sv. Terēze devās uz Medina del Kampo (Campo), un, pārvarēdama lielas grūtības, tur nodibināja otru klosteri. Pēc tam viņa nodibināja klosteri vēl Malagonā, Valladolidā un Toledā. Toledā viņai bija lielas grūtības, un viņai nebija kabatā vairāk kā 5 dukāti, kad tā ķērās pie klostera dibināšanas. Bet viņa teica: “Terēze un šī nauda tiešām nav nekas, bet Dievs, Terēze un šie dukāti ir pilnīgi pietiekoši.”

Medinā del Kampo viņa satikās ar diviem karmelītu ordeņa tēviem: Antoniju no Jēzus (no Heredias), kas toreiz bija tur priekšnieks, un Jāni Jepesu (Yepes, kas pēc nāves kļuva pazīstams kā sv. Jānis no Krusta), kuri tāpat vēlējās sekot viņas reformai. Pie pirmās izdevības – 1568. g. – viņa nodibināja klosteri vīriešiem Duruelo ciemā, un 1569. gadā otru Pastratā. Pēc tam viņa uzticēja visu citu klosteru dibināšanu sv. Jāņa no Krusta uzraudzībai. 1570. gadā sv. Terēze nodibināja klosteri Salamankā un kopā ar otru māsu pārņēma savā rīcībā kādu māju, ko bija apdzīvojuši studenti, “kas nebija rūpējušies nemaz vai ļoti maz par tīrību”. Tā paša gada jūlija mēnesī lūgšanu laikā viņai tika atklāta svētīgā Agnacija Azevedo un viņa draugu jezuītu noslepkavošana jūras ceļojuma laikā. Starp tiem bija arī viņas pašas radinieks Francis Perezs Godojs (Godoy). To viņa redzēja tik skaidri, it kā viņa pati būti tur bijusi. To viņa tūlīt pastāstīja tēvam Baltazaram Alvarezam. Kad pēc viena mēneša vēsts sasniedza Spāniju, šis tēvs pārliecinājās, cik pareizs un akurāts bija bijis sv. Terēzes atstāstījums.

Šinī laikā pāvests sv. Pijs V iecēla apustuliskos vizitatorus, lai tie izmeklētu klostera dzīves atslābuma cēloņus un izdarītu attiecīgus uzlabojumus. Tēvs Pēteris Fernandezs tika nozīmēts karmelītu klostera pārbaudei Kastiļā. Avilā, Iemiesošanas klosterī, viņš atrada lielas kļūdas un to labošanai aicināja sv. Terēzi un lika viņai uzņemties priekšnieces amatu. Terēzei tas bija divkārši smags krusts. Viņai bija grūti šķirties no savām klostera māsām un kā svešiniecei uzņemties tādas mājas vadību, kur visas māsas pretojās viņas darbībai. Bet ar savu pazemību un svētumu viņa tomēr iemantoja māsu uzticību un vairs nesastapa tik lielus šķēršļus kārtības ieviešanai. Viņa nokārtoja mājas finansiālo stāvokli, noliedza pārāk biežus apmeklējumus un tā pamazām minētajā klosterī sāka valdīt īstais klostera gars.

Pa to laiku tēvi  karmelīti Itālijā sāka baidīties no spāņu reformu progresa. Ordeņa ģenerālis  tēvs Rossi (Rubeo), kas līdz šim atbalstīja sv. Terēzi, tagad nostājās oponentu pusē un Placencā sasauca kongresu, kas izdeva dažus rīkojumus, smagi ierobežojot reformu. Jaunais apustuliskais nuncijs Filips de Sega atcēla tēvu Graciānu no vizitatora amata (viņš bija sūtīts pie reformētajiem karmelītiem) un sv. Jāni no Krusta ieslodzīja kādā klosterī. Sv. Terēzei bija pavēlēts izvēlēties vienu no viņas klosteriem, tur palikt un atturēties no jaunu klosteru dibināšanas. Atvēlot savu darbu Dieva gādībai, viņa neatmeta pasaulīgo draugu palīdzību. Tie ieinteresēja ķēniņu Filipu II viņas lietā, un viņš ar lielu sirsnību aizstāvēja sv. Terēzi. Ķēniņš pavēlēja nuncijam ierasties pie viņa un stingri norāja par tādu izturēšanos pret reformētā Karmela ordeņa tēviem un māsām, un 1580. gadā no Romas dabūja atļauju izņemt visus reformētos klosterus no mēreno karmelītu pārvaldes un noteica, lai katrai klosteru grupai būtu savs provinciālis. Tēvu Graciānu izvēlēja par pirmo reformētā Karmela ordeņa provinciālu.

Tiešām, sv. Terēze bija apveltīta ar daudzām dabiskām dāvanām. Viņas rakstura maigums, viņas smalkjūtīgā sirds, viņas asprātība un iedomas spēja, savienota ar neparastu briedumu viņas spriedumos un dziļu psiholoģisku pieredzi, guva katra cilvēka cieņu un gandrīz jebkura mīlestību.

Kad notika abu Karmela ordeņa nozarojumu atdalīšanās 1580. gadā, sv. Terēzei bija jau 65 gadi. Viņa bija ar vāju, iedragātu veselību. Viņa nodibināja pavisam 17 klosterus. Tie bija domāti ne tikai tam nolūkam, lai atsevišķas personas nodotos pilnības sasniegšanai, bet arī kā gandarījums par to, ka protestantisms iznīcināja tik daudzus klosterus Britu salās un Vācijā.

Brīnišķīga bija viņas mistiskā saskare ar Dievu, sevišķi pēdējos desmit dzīves gados. Svētā Terēze ir liela svētā Jāzepa godinātāja. Mirstot viņa bieži atkārtoja vārdus: “Kungs, es esmu Baznīcas meita.” Viņa nomira 1582. gada 4. oktobrī, un 1622.gadā viņu pasludināja par svēto.

(No St. Mozgas grāmatas Svēto dzīve, Dzimtenes Balss apgāds, 1963.)